Latvijas Republikas bruņoto spēku 3. Latgales kājnieku divīzijas 7. Siguldas kājnieku pulks Latvijas Neatkarības kara laikā piedalījās kaujās par Rīgas atbrīvošanu, aizsargāja Liepāju un kara beigās piedalījās kaujās Latgalē. Pēc Neatkarības kara beigām pulka štābs nonāca Alūksnē, citām pulka daļām izvietojoties apkārtējās pilsētās. Miera laikā pulks sniedza būtisku ieguldījumu pilsētu, īpaši Alūksnes, attīstībā.

Kara un miera laikā pulka augstākā amatpersona bija pulka komandieris, kurš bija pakļauts 3. Latgales divīzijas komandierim, armijas komandierim un kara laikā – armijas virspavēlniekam. Savas kompetences ietvaros pulka dienestus pārraudzīja attiecīgās nozares dienesti armijas štāba līmenī.

7. Siguldas kājnieku pulks tika izveidots pēc pulkveža Jorģa Zemitāna rīkojuma 20.06.1919., apvienojot Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljonus Rūjienā un Naukšēnos, izveidojot 3. Jelgavas kājnieku pulku, kuru 25.08.1919. pārdēvēja par 7. Siguldas kājnieku pulku. 7. Siguldas kājnieku pulks beidza pastāvēt līdz ar Latvijas armijas pārveidošanu padomju okupācijas laikā Sarkanās armijas teritoriālajā strēlnieku korpusā un pulka transformāciju 10.09.1940.

Daļa no karavīra ietērpa bija dienesta pakāpe un ārējās nozīmes. 7. Siguldas kājnieku pulka karavīram bija īpaša uzpleču zīme, uz kuras bija attēlots cipars “7”, norādot pulku, kurā dienēja karavīrs.

12.05.1934. tika apstiprināta pulka krūšu nozīme: tumši dzeltens emaljas krusts ar platu sudraba aploku. Virsū uz krusta vertikālā staba vidus atrodas sudraba šķēps ar oksidētu rokturi. Centrā uz šķēpa novietots septiņstūrains vairogs ar sudraba aploku. Vairogs emaljēts tumši zilā krāsā, ar uzlecošu zelta sauli vairoga apakšdaļā. Zelta saulei septiņi stari, uz saules attēlots baltas krāsas “7”. No 1934. gada tika nēsāts šis, pulka krūšu nozīmes trešais variants, taču joprojām bija atļauts nēsāt arī citus vecākus variantus, ja karavīrs tos bija ieguvis dienesta laikā.

1923. gadā Siguldas pilsēta uzdāvināja 7. Siguldas kājnieku pulkam karogu. Karoga labā puse bija zilā krāsā ar uzrakstu “7. Siguldas kājnieku pulks”, bet kreisā puse bija oranžā krāsā ar uzrakstu “Šurp jaunekli, ar vēja spārniem trauc, kad Latvija tevi brīvības karā sauc!”. Alūksnes pilsēta pulkam uzdāvināja sudraba tauri. 1938. gadā Siguldas pilsēta pulkam pasniedza jaunu karogu, pirmā nolietotā vietā.

Par pulka dibināšanas datumu tiek uzskatīts 20.06.1919., kad pēc brigādes komandiera pulkveža J. Zemitāna pavēles tika savākts sastāvs no Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljona Rūjienā un Naukšēnos, saformējot divus bataljonus, kurus sāka dēvēt Dankera nodaļu par godu pirmajam komandierim Oskaram Dankeram. Pēc dažām dienām nodaļu pārdēvēja par 3. Jelgavas kājnieku pulku. Šajā brīdī pulkā bija 22 virsnieki un 1580 instruktori un karavīri. Pēc pulka izveides, to pārveda uz Tallinu, kur tas tika apbruņots.

30.06.1919. pulks no Tallinas tika pārvests uz Liepāju tās aizsardzībai, tur tas britu virsnieku pavadībā veica intensīvas apmācības. 25.07.1919. pulka 6. rotu pārvietoja uz Ventspili pilsētas un tās apkārtnes aizsardzībai. 23.08.1919. pulks ieguva savu vēlāko nosaukumu, to pārdēvējot par 7. Siguldas kājnieku pulku. Nedēļu vēlāk 30.08.1919. pulku pārvietoja uz Rīgu, to izvietoja citadelē Valdemāra ielā, taču pēc dažām dienām pulka 2. un 8. rota saņēma pavēli atgriezties Liepājā. Sākoties bermontiādei, pulka kaujas spējas bija salīdzinoši vājas, jo trīs no tā rotām atradās ārpus Rīgas, bet tās tik un tā iesaistījās kara darbībā. 08.10.1919. pulks saņēma pavēli ierasties Torņakalnā, bet jau nākošajā dienā tā daļām bija jāieņem pozīcijas Ziepniekkalna rajonā. Ienaidniekam pārraujot frontes līniju, sākās vispārējā atkāpšanās un 10.10.1919. pulks izveidoja ierakumus Daugavmalā, upes labajā krastā. 14.10.1919. pulka daļas forsēja Daugavu, dodoties uzbrukumā pa koka tiltu, taču bija spiestas atkāpties. 15.10.1919. pulks pārcēlās pāri Daugavai uz Bolderāju un veica uzbrukumu šķērsojot Spilves pļavu, kur iesaistījās turpmākās kaujās. 03.11.1919 pulks veica uzbrukumu virzienā gar Daugavas kreiso krastu uz cementa fabriku, fabrika uzbrukuma laikā netika ieņemta un pulka vienības tika pārgrupētas. 10.11.1919. sākoties jaunam uzbrukumam, pulka daļas šīs pašas dienas vakarā ieņēma cementa fabriku, bet 11.11.1919. rītā sasniedza Torņakalna stacijas rajonu.

Pulks piedalījās kaujās Zemgalē, tajā skaitā Jelgavas apkārtnē, pie Lielupes nonākot 16.11.1919., kā arī cīņās Liepājā, pulka vienībām aizstāvot pilsētu no Bermonta karaspēka. 03.01.1920. pulka daļas tika pārvietotas uz fronti Latgalē cīņai pret Sarkano armiju, tā štābu 15.01.1920. izvietojot Liepnā. Turpmākās kaujas norisinājās pie Untīnas muižas 15.01.1920., kā arī Popurevas un Sezonovas rajonā 18.01.1920. Pulks 03.02.1920. piedalījās pēdējā kaujā Bubencovas rajonā, pēc tam norisinājās tikai izlūkvienību darbība.

Pēc miera noslēgšanas ar Padomju Krieviju 11.08.1920. pulks vēl gadu uzturējās Rēzeknē, kur veica robežas apsardzi līdz brīdim, kad tur tika izvietotas robežsardzes vienības. 01.1921. pulku pārvietoja uz Alūksnes un Gulbenes apkārtni. Sākotnēji karaspēka novietojumam nebija gatavu telpu, tāpēc vienības izvietoja bijušajos krogos, viesnīcās un privātajos dzīvokļos, bet pulka štābu ierīkoja Alūksnes jaunajā pilī. 1923. gadā pabeidza divstāvu kazarmu ēkas un pirts celtniecību. 1929. gadā tika uzcelta trīsstāvu kazarmu ēka (tagadējā Lāčplēša ielā 1), kas tolaik bija modernākā kazarmu ēka Latvijas armijā. 1931. gadā 2. rotu no Alūksnes pārcēla uz Liepnu, kur tā tika novietota jaunuzceltās kazarmās. Pulka daļas atradās arī Balvu garnizonā. 1935. gadā tika pabeigta Viļakas garnizona celtniecība un tur izvietoja 3. bataljonu. Tajā pašā gadā 11. Dobeles kājnieku pulku pārveidoja par 7. Siguldas kājnieku pulka 4. bataljonu un izvietoja Gulbenes garnizonā. Vasarā pulka karavīri atradās arī Litenē, kur bija izveidota 3. Latgales kājnieku divīzijai paredzēta vasaras apmācību nometne.

7. Siguldas kājnieku pulks bija karavīru un bataljonu skaita ziņā lielākais pulks Latvijas armijā. Pulkā saskaņā ar miera laika štatiem bija četri bataljoni. Balstoties uz pulka dienasgrāmatu, 02.01.1937. pulkā bija 45 virsnieki, 201 virsdienesta un obligātā dienesta instruktori, 1124 obligātā dienesta kareivji, kuru starpā skaitījās arī dižkareivji un jaunkareivji. Klāt pieskaitāmi arī brīvā līguma darbinieki. Pulka sastāvs dažādos tā pastāvēšanas laika posmos atšķīrās. 7. Siguldas kājnieku pulks veidoja divīzijas mugurkaulu, tajā atšķirībā citiem pulkiem bija četri bataljoni, kā arī riteņbraucēju un slēpotāju rotas. Bataljonos parasti ietilpa trīs strēlnieku un viena ložmetēju rota. Rotas sadalījās vairākos vados, kuri atkal sadalījās mazākajā kaujas vienībās – grupās. Bataljoniem klāt nāca štābs, kājnieku baterija, orķestris, sakaru vienības un citas pulku atbalstošas vai par tā sagādi atbildīgās vienības.

Pulka karavīri piedalījās arī 1934. gada 15. maija apvērsumā, ieņemot Alūksnes pilsētas pasta ēku.

Pēc Latvijas okupācijas 25.06.1940. notika Latvijas Republikas bruņoto spēku pārveide par Tautas armiju, 04.07. ieviesa politiskos vadītājus. 27.08.1940. Latvijas Tautas armiju pilnībā iekļāva Sarkanajā armijā. Pulka karavīri bija spiesti pamest savu izvietojumu kazarmās, lai atbrīvotu vietu Sarkanās armijas daļām. 7. Siguldas kājnieku pulks tika pārveidots par Sarkanās armijas teritoriālā strēlnieku korpusa 285. pulku un pārvietots uz Cēsīm 10.09.1940.

7. Siguldas kājnieku pulka vēsture un ikdiena ir aprakstīti trimdā bijušo pulka karavīru izveidotā Siguldas pulka piemiņas fonda izdotajā grāmatā “Siguldas pulka piemiņai 1919. 20.–VI 1959”. Nozīmīgs ir Siguldas pulka piemiņas fonda izdevums “Mūsu dzīve”, kurā tika publicētas pulka karavīru atmiņas, aktualitātes un cita bijušos karavīru interesējoša informācija.

22.06.1923. Valsts prezidents Jānis Čakste Alūksnē, blakus pulka garnizonam, Alūksnes ezera krastā, atklāja pieminekli 7. Siguldas kājnieku pulka kritušajiem karavīriem. Piemineklis bija astoņus metrus augsts obelisks, tā metu veidoja tēlnieks Jūlijs Miesnieks, celtniecību par saviem līdzekļiem īstenoja pulka karavīri. Pieminekļa priekšpusē atradās uzraksts: “Par Latviju kritušajiem 7. Siguldas kājnieku pulka karavīriem 1919–1920”, otrā pusē: “Labāk manu galvu ņēma nekā manu Tēvu zemi”. 1953. gadā pieminekli nojauca, taču 2009. gadā to atjaunoja.